klausos Niku Keivu, jo šodien par viņu ieraksts drauglistē un vakar mājupbraucot dzirdēju Where wild roses grow.
un tas, protams, pēc tam, kad apcerēju rakstu GEO, kur patraks tēvainis gadiem darina un mēģina uzlabot čellu un to, ka čells ir visjutekliskākais instrumnts ever tādēļ, ka visvairāk piekļaujas augumam (salīdzinājumam iedomāsimies, piemēram, klavieres), tādēļ, ka tembrs ir [nevaru piemeklēt atbilstošu īpašības vārdu] nu tāds. bet varbūt tas visvairāk harmonē ar mana ķermeņa frekvencēm. jo ir taču zināms, ka skaņa ir vibrācija. un tad man bija gara un skaista teorija par vibrācijām un citām lietām, bet jau piemirsies :(

un vēl es gribu piebilst, ka kaķu glābēju kopējā lietā iesaistītie ir kāda dīvaina kopiena, kuras principus es vēl joprojām neizprotu un, domājams, arī neizpratīšu. lielākā daļa tic mistiskām teorijām par kaķu saistību ar netveramo pasauli (spēja paredzēt nelaimi, upurēt sevi saimnieka labā, ja kāds viņam uzlicis lāstu etc.), katra nelaimīgi beigušamies glābšanas pasākuma noslēgumā internets tiek piepildīts ar laba vēlējumiem nelaiķim, aizejot pa varavīksnes taku vai sēžot uz mākoņmaliņas, ar svecītes aizdedzināšanu mazajai dvēselītei, kas no vienas puses ir jauki, jo pašam vienmēr bēdīgi un paliek labāk, ja kāds virtuāli pasit uz pleca. tātad, šī mūsu sabiedrības daļa tic dažādām interesantām neracionālām teorijām. un es pēdējā laikā arvien vairāk prātoju, vai tas saistīts ar īpašo, latviskajai dzīvesziņai piedēvēto pateistisko pasaules uztveri, mīlestību pret netradicionālām teorijām vai kā.
nedomājiet, ka esmu šaurpierīga, mani ik pa laikam nodarbina jautājums par dzīvnieku dvēseles esamību un iespējamo atšķirību no cilvēka dvēseles, ir skaidrs arī tas, ka liela daļa interesantu novērojumu un teoriju zinātniski apstiprinātas tiks pēc kāda laika, kamēr kāds ģēnijs visu neapgāžami ierakstīts matemātiskos vienādojumos, bet tikmēr liela daļa sirsnības izpausju man šķiet nesaprotamas un dīvainas.
un tas liek justies nelāgi, jo lielākā daļa glābēju ir tiešām jauki cilvēki

nedomājiet, ka esmu augstprātīga vai gribu kādu aizvainot. šobrīd tas būtu vismazāk vēlamais. šobrīd man mājās pagaidu mājās ir divi lielkaķi un pieci sīkaļas. šobrīd man vajadzīgi visi padomi un labu domu sūtījumi, cik vien pieejams.

ir loģiski tas, ka labām dziesmām laikam ejot rada kaverversijas. un tad labas dziesmas neaizmirstas. rūdītie fani iebilst, popsas cienītāji ir sajūsmā, dažreiz kavers ir labāks par oriģinālu (nebūsim snobiski - tā arī gadās). dažreiz, lai arī cik jauka nebūtu jaunā versija, vecā vienkārši ir mīļāka un skan pareizāk. tas viss ir līdz apicībai apzelēts un aprunāts no visām pusēm, vai ne.
bet šodien, kad klausos Lepsa kaveru Coldplay Scientist man jāprāto par to, ka reizēm sanāk tīri labi. ka ir kaverversijas. jo tieši šobrīd man ir divas vismīļākās dziesmas, kas nekonkurē, nekašķējas un nemēģina būt par otru svarīgākas

kamēr fonā viens dzied 'ana umejet delatj mņe ļubofj' es traukos skatos uz galeriju, kur visādu citādu vīrišķīgu atribūtu starpā bildes ar automātiem (vai pusautomātiem vai ložmetējiem, es īsti neatšķiru) MY ASS!!! automāti!
atvērt nevienu bildi tā arī neesmu sadūšojusies. lieliski iztikšu bez tā

un vēl es kaut kad nesen sapratu un piedevu vienam cilvēkam manis nemīlēšanu. jo tā ir viena dikti neglīta sajūta - redzēt, ka tu kādam ļoti ļoti, tik ļoti, ka viņš aiz izmisuma ir gatavs uz galvas stāvēt, ja tas tevi par kādu drusku uzjautrina, gvelž jebkādas muļķības, jebkuras tēmas lai kaut vai uz mirkli piesaistītu tavu uzmanību, jo tu it kā esi turpat blakus, bet tai pat mirklī tālu prom (prātojot, kā tā iejūtīgi darīt zināmu, ka nekas nesanāks) un tad ir tik izisīga sajūta abās pusēs.
bat ja man vēl kādreiz gadīsies nonākt tai pusē, kura izmisīgi cer un apmierinās ar uzmanības drupačām, es laikam labāk izvēlētos godīgu it`s not you, it`s me
lai arī vajag baigās iekšas, lai ko tādu paziņotu

es tīri nejauši atradu viena draudziņa alternatīvo blogu. lasu un ķiķinu, jo tas man liek pašai ar sevi lepoties. es neteikšu kura draudziņa kuru blogu, bet aiz lepnuma esmu piepūtusies kā tītars.

varu oficiāli pasludināt 'the social network' par vienu no garlaicīgākajām filmām ever. pat es nebiju spējīga noskatīties bez pauzēm lai iečekotu draugus, tēvēnetu un cibu

laipnais Latvenergo atrakstījis e-pastu. tagad tikai tāds nieks kā jāatceras samaksāt pirms tā draudīgā datuma

šodien griša spiež uz bēdīgajām stīgām.

izlasīju traukos tekstu zem vienas traudzenes bildes un sapratu, ka sludinājumu par mani varētu izteikt dažos vārdos - kucīte meklē mājas
jo tāda baigā kuce jau no manis laikam nesanāks. jāpaliek vien pie deminutīviem