un vēl es gribu piebilst, ka kaķu glābēju kopējā lietā iesaistītie ir kāda dīvaina kopiena, kuras principus es vēl joprojām neizprotu un, domājams, arī neizpratīšu. lielākā daļa tic mistiskām teorijām par kaķu saistību ar netveramo pasauli (spēja paredzēt nelaimi, upurēt sevi saimnieka labā, ja kāds viņam uzlicis lāstu etc.), katra nelaimīgi beigušamies glābšanas pasākuma noslēgumā internets tiek piepildīts ar laba vēlējumiem nelaiķim, aizejot pa varavīksnes taku vai sēžot uz mākoņmaliņas, ar svecītes aizdedzināšanu mazajai dvēselītei, kas no vienas puses ir jauki, jo pašam vienmēr bēdīgi un paliek labāk, ja kāds virtuāli pasit uz pleca. tātad, šī mūsu sabiedrības daļa tic dažādām interesantām neracionālām teorijām. un es pēdējā laikā arvien vairāk prātoju, vai tas saistīts ar īpašo, latviskajai dzīvesziņai piedēvēto pateistisko pasaules uztveri, mīlestību pret netradicionālām teorijām vai kā.
nedomājiet, ka esmu šaurpierīga, mani ik pa laikam nodarbina jautājums par dzīvnieku dvēseles esamību un iespējamo atšķirību no cilvēka dvēseles, ir skaidrs arī tas, ka liela daļa interesantu novērojumu un teoriju zinātniski apstiprinātas tiks pēc kāda laika, kamēr kāds ģēnijs visu neapgāžami ierakstīts matemātiskos vienādojumos, bet tikmēr liela daļa sirsnības izpausju man šķiet nesaprotamas un dīvainas.
un tas liek justies nelāgi, jo lielākā daļa glābēju ir tiešām jauki cilvēki