vai ir pārāk daudz gribēts, lai vienas iestādes blakus esošiem kompjiem būtu vienāda programmatūra, nevis daži kompji, kas failus taisa docx formātā un daži, kas tādu nekad mūžā nav redzējuši?!
izraut viņiem šitās līkās rociņas. pidriķi atradušies

man ir ķibele. tātad trīsdesmitajos bija ļoti gudrs un inteliģents vēstures profesors Arveds Švābe, kas ir cītīgi radījis dažādus pētījumus un grāmatas, no kurām daļa lieliski attiektos arī uz manu the darbu, tikai tā kā nav zināms, cik plašas bijušas viņa valodas zināšanas, nezinu, vai info attiecināma uz izmantoto literatūru vai avotiem un vai vispār.
tātad jautājums ir sekojošs: vai Arveds Švābe pārvaldīja franču valodu?
neķiķiniet, es zinu, kas ir gugle, bet šobrīd cīnos ar niķīgu worda dokumentu un gugle man nepalīdz.
m? varbūt kāds zin?

un vēl, lai jūs nedomātu, ka esmu kaut kāda puķīte es jums kādu dienu pastāstīšu cietsirdīgo stāstu par nelaiķa onkuļa Staņislava rūtaino kreklu

nejauši uzdūros info par filmu "Dancis pa trim". treileris izskatījās gana daudzsološs, bet raksts mani šausmināja. ne jau pats par sevi, bet ar to, kā it kā starp citu pieminēts, ka filma minēta dalībniekiem, kas aizgājuši mūžībā, tā arī nesagaidot pirmizrādi. mazliet paguglēju, par Mārtiņu Freimani it kā viss puslīdz skaidrs, bet palasot rakstus, kas maļ vienu un to pašu, tā ka pat man skaidrs - bezkaunīgi citēja preses relīzi, man radās iespaids, ka Latvijas radošā inteliģence strauji izmirst.
un tā, ziniet, ir diezgan baisa apjausma

sen nekas no dzejas nav bijis iepostēts. galu galā - pavasarim taču piedien.

***
Es neesmu pareģe vieda
Un nemēdzu burties pa naktīm.
Man vienkārši nepatīk dziedāt
Cietuma atslēgu taktī.
/anna ahmatova/

un vēl es varētu sapostēt daudz ko no Vērdiņa

vispār, jo vairāk es tā the darba sakarā rokos caur jaunāku un vecāku latviešu literatūru, jo vairāk manī silst lepnums. jo daži no tiem darbiem ir tik skaisti, ka es lasu, smilkstu un esmu tik dusmīga un greizsirdīga, ka varētu pārsprāgt. tādēļ vien, ka tas skaistais un ģeniālais ir ienācis prātā kādam citam, kamēr man pašai nekādi neizdodas atbrīvoties no visiem sārņiem, un viss ko izdodas pierakstīt ir mērens un viduvējs.

esmu apņēmusies visu vakaru kurināt un cītīgi prokastinēt, jo to bibliogrāfijas sakārtošanu un salīdzināšanu ar datiem tabulā, kas ir ļoti svarīga, lai man būtu skaidrs kas un kā, var nosaukt par matu skaldīšanu un čurāšanu jūrā
ekskjūz mai frenč, draugi.
tādēļ tās dažas smadzeņu driskas, kas vēl nav nokūpējušas es iešu mērdēt ar jaukām jēlām lubenēm. apsveru izslēgt telefonu un izlikties par beiKtu, lai mani neviens neiedomātos nodarbināt ar ko jēdzīgu un intelektuālu, jo tas nu mani šodieniņ ir pamatīgi nokausējis

un vēl vakar es ieraudzīju televizoru (cilvēkam, kas bez tā lieliski iztiek jau gandrīz desmit gadu nav slikti uz tādu šad tad paraudzīties) un tur kaut kādā ar Latviju vai Baltiju saistītā mūzikas kanālā rādīja hiphopa klipu. es esmu bijusi uz dažiem labiem, daudziem viduvējiem un vairākiem patiesi draņķīgiem pasākumiem, lai man būtu priekšstats par to kas labs, kas - slikts un tad nu tas, ko es tur redzēju, mani šokēja. ne jau akmenscietie ģīmji un tas, kā viņi tur vicināja rociņas, ne jau teksti (es tomēr neesmu mietpilsonis, lai kā man dažreiz gribētos par tādu pataisīties), ne jau nu Irbenes radiolokators, pamesto hruščovku kvartāli, bet tā pelēkā, zombējošā agresija uz padomju lidmašīnīšu un skulpturālo veidojumu fona. vispār jau tā bļaustīšanās par to, ka aiz katra notikuma stāv cilvēki, kas ir jāciena `n`stuff un pa to, ka vēsture ir vēsture un 'tie laiki' nemaz nebija tik slikti, ka krievs ir krievs vienalga kur dzimis, tikai man aiz šausmām mati uz skausta saslējās un es nopriecājos, ka savā dzīvē televizoram vietu atvēlu tikai epizodiski, jo tur taču tiešām nekā tāda nerāda

un vēl man te kaut kur pazudis ieraksts par Seržanta Lapiņa atgriešanos, bet es gribēju jums piekodināt lai noteikti izmantojiet iespēju un aizejiet iečolēt to filmu. jo ir vienkārši brīnišķīgi, ka šajā valstī finansējumu var izcīnīt arī tādai patiešām aizkustinošai filmai (un es to nesaku tādēļ, ka skaļi ķiķināju arī tad, kad citi uzmanīgi skatījās), kura pamanās iztikt bez ainām par halucogēnām sēnēm