es tikai nezinu, kā pārlaist šo ziemu

no rīta, pirms vēl biju aptvērusi, ka aiz loga sniegs mani savā varā bija pārņēmis izmisīgs 'viena es nepārziemošu' garīgais, bet kad izgāju un sajutu sniega smaržu, mani pārņēma nenosakāmas jūtas. es nezināju, ka var aizmirst sniega smaržu un visu kas aiz tā slēpjas. es atcerējos visu skaisto, kas pagājšziem notika un sajutos kā atmetošs smēķētājs, kam garām novēdī cigarešu dūmi

šodien uzbrukušas un nelaiž vaļā kaut kādas pārcilvēciskas skumjas. gribas ielīst kādam klēpī, saritināties kamoliņā un klusu pabūt. nav kam
diemžēl nav arī laika nekonstruktīviem emocionālajiem stāvokļiem, tādēļ jāaiziet līdz veikalam, jāuztaisa ēst vai vismaz jāsaēdas kaut kas garšīgs, jāpalasa žurnāls vai žanīna buasāra un kaut kā jāmēģina tikt ar to galā
kaut kāds bēdu lejas sindroms piemeties. brr

un tad, šovakar kad jūtos kā pilnīgi izžmiegta lupatiņa, viņa ņem un atsūta sarakstiņu ar vajadzīgajiem preparātiem un vajadzīgo daudzumu. pēc klīšanas pa aptiekām un cenu aptaujas (nē, man neder citi līdzīgi medikamenti, kaķītim vajag tieši šo vai metazīnu) un nieru - urīnceļu ārstēšanas nianšu instruktāžas LNB izstāžu zālē (jēi, man tur tagad ir pazīšanās) ar skaidrojumiem par iedarbību kāds vnk noskaidro ko tieši un cik daudz (līdz tam bija sarakstņš ar septiņiem preparātiem, no kuriem esmu redzējusi tikai divus, abas cilvēku zāles mammas nieru kaites sakarā), es varētu mesties viņu bučot, bet esmu tāda izžmiegta lupatiņa ka aiz laimes vnk sākšu piņņāt
/un vēl es nesaprotu, kas notiek ar manām iekšējām sistēmām un cikliem. šitādas eksaltētas emociju maiņas īsos laika nogriežņos var būt šausmīgi nogurdinošas/