es pilnīgi noteikti varētu šeit ierakstīt ko sasodīti personisku, bet kāda tam nozīme, ja reiz nekāda, un viņa, ja palūgtu, vienalga postos manus ierakstus, kaut arī es sasodīti tevis ilgošos, bet tu manis ne
molekulu princips- vienai otras trūkst līdz izkušanai, bet ortais pirmās ne. Ni un ni
a ja tev nebūtu vienalga?!
dēm. man šī ciba ir apnikusi - man šķita, ka es izdzēsīšos, ja tu lasīsi, bet saliku aiz atslegām un tu vainalga mani nedabūsi ja nedabūusi bet tu jau nekad neesi gribējis, un es tikai tik vien biju kā samīlējusies pusaudze
dēm
patiesībā es tik vien esmu kā samīlējusies pusaudze.
tikai pusaudžiem viss ir pa nopietno
un tu man nezvani
un vienlaga, cik fedrus vai dienasgramatas esmu piedraugojusi
un šodien ir rītdiena un man vēl joprojām smagi šķebina vakardienas rimi cūkgaļas krūtiņa /?/
vai vīns. vai karstums. vai smacīgums. vai viss kopā
un es tikko atklāju, ka esmu kkad nezin kad /drošvien mazliet pirms atlūzu uz zans lienētā matrača vai pirms viņa man sejā laida ledaina ūdens strūklu jo es piepūtu vannu vai vēl pirms kaut kā, jo vakardienas notikumu secība ir dikti neskaidra/ sacibojusi
un vēl es mazliet krītu no kātiem, jo tieši tad, kad sagadās dzerstīties, jāuzvelk vissmukākās un visneērtākas kurpītes
un tagad man mazliet kauns un mazliet drebelīgi un žēl. sevis un vannas un zanes un globālās sasilšanas un āfrikāņu badacietēju un brazīlijas mūžamežu tāpēc es pravietiski teikšu, ka dzerstīšanās - tas, bērniņi, ir riktīgs īvil
