it kā gribas šeit ko ierakstīt, it kā nav ko teikt
laikam jāpaklusē - vai nu nebūšu gana izteikusies

šodien es vēlos, lai man būtu televizors vai vismaz cita radiostacija, vai ikdienas avīze salauztajā paskastītē, lai man par gruziju nav jāuzzin tik novēloti un tikai no cibiņiem, bet es vairs nekad negribu karu savā viesistabā patiesībā es vispār negribu kādu karu nevienā no istabām vai jebkur uz šī planētas, mani nomāc drausmīgs skumjš pacifisms un tas, ka arī tad, ja es tur aizbraukšu, tas vairs nekad nebūs tā kā būt varējis būt iepriekš tikai tā nu cilvēks laikam ir iekārtots, ka neprot būt miermīlīgs un lēnprātīgs un visu laiku grib ko vairāk /augstāk, tālāk, stiprāk/ spēcīgāk un bezjēdzīgāk

un ir pilnīgi vienalga, cik lielas cilvēku masas matos iepin ziedus, ieģērbjas košās drēbītēs, flašmobo, ritmo sambu, baro badacietējus, ceļ skolas, māca angļu valodu vai dzied all you need is love
jo vajag jau arī to lovi, bet mēs kaut kā esam iestrēguši mīli-mani stadijā un paši negribam mīļot. ni un ni

šonakt sapņoju par Druvienu. bija tik jauki, ka pamodos dusmīga, ka sapnis ir beidzies

patiesībā mietpilsonība ir vienīgā miermīlīgā perspektīva, kas mums ir atlikusi