šorīt gandrīz nomiru. apsāpējās sirds. tā pēkšņi, bet sajūta tāda, ka gals nu ir klāt. sākumā jutos pārsteigta par to, ka jau tik ātri, vēlāk piedomāju pie elpošanas. daktere saka, ka tā ir neiroze. mana racionālā puse šaubītos, ja tik tuvu nepazītu to otru, neracionālo.. tagad dzeršu vitamīnus, izgulēšos, atpūtīšos.. nu labi, centīšos.

biju jau aizmirsusi, ka man nepatīk puišiem dot telefona numuru. pēc tam sēdi kā tāda solveiga rokas stiepiena attālumā un salecies ik reizi, kad telefons pīkst. bet viņš gan man patikās. autiņā braucot, lai novērstu domas no aizmugurē sēdošā veča vemstīšanās maisiņā, izdomāju mums skaistu un kopīgu nākotni ar manu zobusuku viņa komunālajā dzīvoklī un viņa šalli ap kaklu. un, tici netici, pat sanāca. pamošanos viņam blakus, gulētiešanu arī, cīņas par segu un diskusiju par to, kuru tv programmu skatīties.
jocīgi tas viss ir. varētu jau samesidžot, bet pēdējoreiz tādējādi gandrīz dabūju attiecības ar cilvēku, kurš prasīja izskaidrot vārdisko nozīmi gan solidaritātei, gan [padomā tik!] vārdam PLATONISKS.
tomēr doma par naktsmājām brīvības ielā kārdina..
mmiesloties
mm