Pirmo reizi kopš sevi atceros asinis paņēma ļoooti smagu roku. Nu tā, ka ņemot adatu ārā sāp vēl vairāk un ir tāda sajūta, ka vēl iegriež kaut kur pie reizes
Pastaigas laikā satikām kaijuli. Liela smuka vista tas šīgada cālītis. Nabags galīgi apjucis stāvēja zem koka, tik drusku pamainīja zem kura. Gribēju ieliet padzerties, īsti nebija kur, neiedomājos asfaltā bedrīti pameklēt
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 15. Jūlijs 2020, 21:51
|
|
Vectēva brālis bija politieslodzītais sāls raktuvēs un pēc tam bija slimnīcā ar plaušu kaiti, tas bija pats bada laiks un viņš papildporcijas dabūja par to, ka asināja māsiņām šļirces un adatas. Izdzīvoja, jo viņam ļāva izbēgt un vasaru nodzīvot mežā, ēda mētras, ogas, skujas, zāli un lapas, neaizgāja bojā no cingas papildus visam citam. Kad uznāca aukstums, gāja pats pieteikties
bija labs stāsts no padomju laikiem, kad šļirces lietoja atkārtoti - tjipa vienā nodaļā nav varējuši saprast, ko tie pacienti visu laiku kliedz sāpēs nevis tad, kad špricē, bet tad, kad velk ārā. pēc kāda krietna laiciņa izpētījuši, ka šļirces adatai gals atlocījies un tas tapis par nelielu āķi.