Ja godīgi, es īsti nesaprotu to naratīvu, ka pareiza mīlestība un laulība ir tikai mūža garumā. T.i. to domu, ka tas ir un tam jābūt meinstrīmam, nevis statistiskam izņēmumam. O.k. pirms simts gadiem varbūt, kad izšķirties bija sarežģīti un varbūt pat nelegāli, kad bija jābūt daudz bērniem, jo nebija kontracepcijas un tas bija diezgan izdzīvošanas jautājums. Tasir nav obligāti ar katru mīlestību jāliekas gultā, ir taču foršāk ciest, ja īsti nav par ko, vai ne (visi domā par nelaimīgajām mīlām un tīksmīgi nopūšas). Un sen jau vairs nav tie laiki, kad jāprecas ar katru ļubestību*. Bet ir kaut kā drusku bēdīgi lasīt sarunu un just, ka cilvēks pārdzīvo, ka mīlestība beidzās un laulība beidzās un jūt, ka tas nav pareizi. Nav tāda nepareizi. Un ja mēs to līdz kaulam saprastu, būtu mazāk ciešanu un varbūt būtu vairāk laimīgu cilvēku

*Ja vien tu neesi Andris Kivičs, tad gan katru reizi vajag sevi pataisīt par godīgu vīrieti