Viena lieta, kam es absolūti nebiju, neesmu, nebūšu gatava tajā būšanā par māti, ir tas, cik ļoti ātri, bieži un absurdi (totāls wtf) ar bērniem notiek Kaut Kas. Skrien pa māju, noliekas uz līdzenas vietas, viss mūlis tā asiņo ka man aiz šausmām ģībiens nāk - izrādās krītot pārkosta lūpa, pavisam maziņš caurumiņš. Spēlējoties jauši nejauši nāsī iebāž no begemota dzēšgumijas kājas atrautu krikumu un pēkšņi nevar dabūt laukā. Sēž pie galda, nedīdās, bet pēkšņi lēnām un sāpīgi uzkrīt ar padusi galda malai. Naktī ar rībienu izkrīt no gultas un uzdauza zilumu uz vaigu kaula. Ēdot nejauši iekož sev pirkstā tā, ka jāraud stundu un jāliek plāksteris. Un galvenais ka nelīdz ja esi turpat blakus, tāpat kaut kas notiek

Tagad nr.2 puse sejas kā citas rases pārstāvim, acis aizpampusi, šodien pilnīgi ciet, diennakti maksimālā Tavegila deva, vakar arī pretsāpju zāles, jo laukos uz deguna, vaiga un plakstiņa iekoda ods. Tagad izskatās, ka būs arī zilums, tikko izmazgāju ar kumelītēm, rīt jāzvana dakterei jāprasa ko vēl darīt. Pateicoties šitam, vakar nr.3 pāris stundas degunam priekšā turēja elkoni un šorīt ilgi sēdēja man klēpī, jo muša kož