Ir jau arī skaistais pasaulē. Lopi tomēr nebija izbeigušies, dušiņā pastieptām lūpām piemīlīgi dzēra, vispār tādi priecīgi ragus kustinot, manī ir glāze (wtf gandrīz uzrakstīju pudele) vīna, tagad prātoju ko tālāk - Mauriņu, Sanmikelu vai atkal to Dūliju (gribu jau sen, bet daudz iekšu un vispār diskutabli lai gan manī kaut kā atjauno ticību cilvēcīgajam). Sraumēni un Zaļā zeme par ko te daudz diskutē ir aiz strīpas jo man jau tagad nāk dārza trakums, turklāt tās vajag tā lai dzird kā pāršķir lapu, ir risks saiet dobē. Ezera un Belševica mīļas un mazpilsētā vai tā, ka no galvas zin. Un varbūt beidzot būšu izaugusi līdz tai Mauriņai (kaut kad sen mēģināju, galīgi nevarēju).
Un vispār intereses tādas neintelektuālas. Kurš tur kam vēstulēs rakstīja 'skūpstu tavu sārto kaktusu?' Ādamsons Ķempei? Galīgi neatceros, var lasīt tikai ja konkrētais darbs nebeidzas ar diloni