11. Decembris 2019 (21:19)
Es zinu, ka man te pulciņā ir mammas ar vairāk bērnu nekā man, ir kam ir ar mazu starpību vairāki plānoti, es zinu, ka ir iespējams ar dziesmu pa dzīvi arī ar daaaudz vairāk bērnu (nu o.k, tur gan tā ir ticība, pārliecība un aicinājums). Karoče es nesaprotu kā to dabūt gatavu, es jūtos kā tas skolēns kam suns regulāri apēd mājasdarbus
Un, pat ja tiešām citām izdodas tā viegli un ar dziesmu bērnu bariņu audzināt, cilvēki ir tik dažādi. Viņu enerģijas līmenis, resursi, bagāža utt.
Nu, citas/citi var es/tu/mēs/jūs/viņi/viņas nevar. Un tas arī viss.
Nupat, gaidot pie pediatres durvīm uz V poti, satiku sen pazīstamu meiču. Viņai arī trešais V vecumā. Tak tik pat smuka un dzirkstījoša, sakoptiem matiem kā vienmēr, man par viņu prieks. Un viņa ne vien dzīvo milzu mājā mūsu ciemā, bet arī savas vecākās meitas (~10 un 8 g) vadā uz skolu un pulciņiem pilsētā (nemācās ciema skolās). Viņa to spēj, es nespēju. Bet pofig.