mana mamma vienmēr cenšas izvairīties no konfliktiem, viena no retajām reizēm, kad viņa gāja noskaidrot attiecības bija sākumskolā, kad gāja pie fizkultūras skolotāja (būdīga ambāļa ar šaujamo jo mednieks) par to, ka tā nu gan nevar - visus bērnus terorizēt un apsaukāt un meitenēm stāstīt kā viņas izaugot tikai uz Čaka ielas vien varēs stāvēt, nekam citam nederēs. nav brīnums, ka man ir nemīlestība pret sportu, ilgstoši bija bailes no skapja izmēra vīriešiem un kustoties iekšējā balss ir briesmīgi negatīva.
nu jā, bet tagad šis cilvēks (kurš vienā reizē klasesbiedram ar pildbumbu ievilka pa seju. tas bija maks.piektajā klasē, bet neatceros) meklē vietas akām, uzliek rokas un vispār ārstē cilvēkus

man jau ezotērikai ticības nebija pēc Hodžas Nasredina lasīšanas bērnībā. šobrīd es ik pa laikam domāju par šito un smejos