laiks ir nepielūdzams. es biju sīkā, kad māte veda, gāja līdzi, turēja rociņu un nu es esmu tā, kas ies līdzi, sagaidīs pie kabinetiem un turēs rociņu. ir diezgan baisi gan tas, ka es šobrīd esmu tā paaudze kam ar pierunāšanu, ultimātiem un reizēm šantāžu (tipiskā latviešu ģimene) dabū pie tiem ārstiem un izmeklējumiem (tēvam pat tas nelīdz, ja nebūtu čerez ņemogu ātrie uz Stradiņiem aizveduši, gulētu tagad Važītēs), gan tas, ka vecāki būs nākamie, gan tas, ka ja tik ilgi izdzīvosim, tie būsim mēs. tā būšu es pati

tas ir gaidīs pie kabinetiem un turēs rociņu kad izdzers kafiju, izņems naudu no bankomāta un saņemsies izpētīt kas ar takšiem, jo vecamamma tak diez vai varēs vairs paiet, man jau tagad šausmās viss sažmiedzas kad iztēlojos kā viņa no tirgus pieturas viena līdz slimnīcai. bet nu milzīgs panākums jau ir tas, ka viņa vispār atbrauca. viena vēl pilnai laimei. bet nu uz kafejnīcu bez stīvēšanās es viņu nedabūšu un jānotiek lielam brīnumam lai norm'[ali aizietu tos kruķus u. tml. apskatīties un tur laikam ar kājām aiziet par tālu, bet taksī viņa ne pa kam nekāps
jāsaņemas, man tik ļoti nepatīk buldozēt un manipulēt cilvēkus, bet tur savādāk nevar