šodien griežos kā atspole. sīces dārziņā, pēdējā vešene kurai vēl būs vieta izkārties jau griežas, saliku ārā mešanai divus pārus vecākā apavu (sūds ir ar to zero waste. jau viens nodrāzts sandaļu pāris izbojā konceptu 'pieci gadi=viena burciņa'), esmu saorganizējusi dažādas lietas, jāpabeidz viens mazdarbiņš, bet jau no domas vien par to, kas vēl šodien jāizdara (divas nevalodas, uz veikalu pēc sīkumiem, izpētīt pretsaules kremus/pšikalkas (sezona jua sākas) un to, kas vispār šonedēļ paredzēts (pāršķirot apģērbus, nolikt, atdot/aizsūtīt tālāk) un ko gribētos (sašūt mātesdienai un mātes v.d. satīna gultasveļas komplektu, apšūt bērnu gultas un istabu), ērču pote, dārgā vingrošana, saorganizēties pie ģermatologa, nedaudz gribas paelpot maisiņā
Vaine?
Un tikmēr vīrieši tik redz to, ko neesi spējusi izdarīt.
Sorī, personīga sāpe...