pieredze ir laba lieta. šonakt nobijos pamatīgi. iedodu bērnam Ibumetīna sīrupu un t' nekrīt stundu. un sākotnējā bija virs 39. precīzi neizmērīju, jo atnāca žagatas, komentēja un uzmodināja. bet nu jau man plaukstiņa atstrādāta, varu diezgan precīzi pateikt cik arī bez termometra. izdarīju visu kā nākas - dzer, pārvilkām krekliņu, uz radiatoriem marles, žagatas pilnai laimei dabūja piena proteīna dzērienu pusdivpadsmitos naktī, nu visi guļ, tikai es kratos kā puņķis uz drāts. un tas nekas, ka tu zini kas jādara, ka esi visu izdarījis pareizi un jau no iepriekšējām reizēm redzi ka paliek labāk, šobrīd tāpat neko nevar iesākt, tāpat ir reāli riebīgs krateklis
un tagad tā riebīgā apziņa, ka b/d skuķiem jāatliek, jo viņām ta nekas, bet nu manuprāt nav prātīgi vest šitādā situācijā. bet bērni gaida jo apsolīts
nu nekas, apēdīšu ābolu, palasīšu Miss Peregrins Home For Peculiar Children. un es noskatījos treileri un tagad man gribas to filmu
un kaimiņi kniebjas tā, ka klab gulta un histēriski rej sunītis. nē, ne virs mums. augstāk :D
es līdz kādiem 2:30 otrā istabā vienkārši lasīju grāmatu, jo viens vai otrs kam murdziņi rādījās mani reāli cēla no dīvāna vismaz reizi 10 minūtēs. un bērnistabā uz grīdas nav variants, man šobrīd mugura samocīta, no grīdas netieku augšā :D :( un tad aizmigu ar grāmatu klēpī uz dīvāna, ap četriem nomainīju sačurātu gultasveļu un bikšeles un gultā iekāpu ap pieciem
tā ripp stratēģija ar gultu zem gultas - izvelkamo izskatās arvien pievilcīgāk
bet daļēji jau problēma ir manā pusē - man visi stresi sit pa miegu un es fiziski neavru aizmigt lai gan aizmigusi guļu labi. šorīt slimnieciņš cēlās pusastoņos, ieslēdzu virtuvē gaismu, ielēju sulu, pēc tam pārģērbu un vairākos piegājienos nogulēju līdz 9iem