mēs principā aizmukām. neba nu neviens nezināja, bet neviens no radiem toč. viss bija klusi mierīgi, nu patiesībā tieši tā kā mums gribējās un vajadzēja. un šodien sarunā ar māti viņa grib lai mēs visi aizbraucam ārpus mājas, paplašinātā ģimenes lokā ar visiem bērniem paēst svinīgas pusdienas. nu tādas atkāzas
un tagad es domāju
un domāju
domāju
lol

ne par ēšanu, skaidrs jau, ka tas tāpat jādara, bet par to svinīgumu un ģimenes loku. jo nu tur neiztiks bez tostiem un iztaisīšanās un saspīlējuma kurš ir aicināts un/vai nav ieradies un kurš apvainojies pa īstam jo ārzemijās dzemdē un Svinīgiem Apsveikumiem un Runām un aizkustinātas raudāšanas ar zemtekstu es jau domāju ka tu nekad neapprecēsies un tādēļ esmu tik priecīga/s ka tas beidzot notika. un noteikti arī atrakcijām (neiztikām bez sālsmaizes ēšanas uzreiz kā pāri slieksnim un sabučojuši bērnus un pie lustras piekārtā ābola košanas). kas vispār bija tas cirks no kura primāri gribējām izvairīties
un tagad es domāju ka laikam labāks damage control variants būtu izvēlēties vietu, laiku, un tad ļauties un kaut kā izciest un pārdzīvot, jo tāpat tak miera nebūs, šitas ceļarullis kursu jau uzņēmis
lol