biju vakar es uz lekciju par Mīlestības pedagoģiju. biju, jo Bērnu emocionālas audzināšanas grupas visur bija aizpildītas un Dievs vien zina vai būs vēlāk un vai citreiz GV mani laidīs. kristīgs novirziens, bet man likās vērtīgi. jo es esmu katoliete, šobrīd gan nepraktizējoša, bet tas man ir diezgan būtiski. tomēr man traucē Ļoti Kristīga Sludināšana un tā tur tomēr izpalika (labi ka tā)
par mīlestību kā audzināšanas instrumentu. t.i. mīlestība ne tikai kā emocijas, bet kā apzināta izvēle mīlēt arī tad, kad grūti. ja to traktē partnerattiecībās, uzreiz ož pēc neveselīgām attiecībām, Stokholmas sindroma un līdzatkarības, vai ne. bet ja to attiecina uz mazu niknu punduri kas ķērc ultraskaņā vai ir izplājies veikala ejā?
bija arī neliela meditācija kad bija jāpiedod saviem vecākiem ka varbūt neprata mīlēt vai izrādīt mīlestību, man tās meditācijas nepadodas, šī tēma arī vēl nav pārsāpējusi. bet beigās bija radošais darbiņš - uztaisi savam bērnam dāvaniņā zīmējumu/vēstuli. jo viņu zīmējumi ir mīlestības vēstules mums. un tas bija ļoti aizkustinoši un dziedinoši? jo tieši pirms iešanas no mājas mēs ar nr.1 sastrīdējāmies. kamēr ģērbos viņš ķērca pie durvīm, tēvamāsa savā telefonā sīcēm rādīja spēlīti ar čūskiņu un lai gan samājāmies caur logu, nebija forša tā sajūta. un tad izdomāt un uztaisīt viņam to darbiņu bija ļoti īpaši, viņš tā! priecājās