diskusijās par šo tēmu esmu novērojusi, ka ir divas lielas grupas, kuras savā starpā ne pārāk saprotas šajos jautājumos – tie, kuri svīst, un tie, kuri nesvīst. tie, kuri svīst, arī grib iztikt bez alumīnija sāļiem, bet dzīve piespiež pie viņiem atgriezties, jo nu tā nav aršana, iziet cilvēkos un ļoti censties atcerēties necelt rokas gaisā, jo padusēs ir slapji pleķi. been there, done that, not going back, thank you very much. reku arī tajās cibas sarunās, kuras augstāk iekopēju, cilvēki ir izdancojuši riņķu riņķus.