ikdienā man visgrūtākais šķiet tas, ka darba rezultāts ir neredzams. tas, ko tu dari nav redzams, ja ir padarīts, ir redzams tikai tad, ja tas nav izdarīts. bērnam tīra seja un rokas=normāli (un vienalga, ja tās ir nomazgātas trešo reizi pusstundas laikā). bērnam netīra seja=mātes nolaidība. tīra plīts=normāli. pāri pārgājusi putra=mātes nolaidība (un vienalga, ka pārgāja pāri jo bērni saplēsās kamēr liki otro vešeni todien/mazgāji izlietni vannasistabā/beidzi vēdināt istabu jo bērni uz turieni devās ekspotīcijā). drupačas uz virtuves grīdas=nav izslaucīts! un vienalga, ka tu patiesībā esi slaucījis par vienu reizi mazāk nekā piebirdinātāji izbirdināja

šodien arī. piecēlāmies 10.10, griežos kā atspole, bet rezultāts īsti nav redzams. netīro drēbju kalns neplok ne lūdzams par spīti tām vēlams divām, visamaz vienai vešas mazgāšanai dienā, šodien paskatījos uz visām segām un plediem un spilvendrānām un saķēru galvu, jo šis ārprāts nebeigsies nekad, es varu censties nomainīt visu gultasveļu 2-3x nedēļā, bet man vnk nav iekšā to darīt katru dienu pat ja man būtu tik daudz paladziņu un autiņu un spilvendrānu

un to, cik liela jēga bijusi visām manām rūpēm un pūlēm vai tieši otrādāk - par spīti tām, mēs redzēsim pēc gadiem divdesmit

bet nu labi - es vispār esmu tāds cilvēks, kam no mājas darbiem vislabāk patīk plīts un wc tīrīšana, jo uzreiz var redzēt kas ir izdarīts