ik pa laikam no labi gribošiem cilvēkiem izskan dažādas tēzes par to kādēļ man šīberis brauc. vizbiežāk - zīdīšana. bet ja paskatās uz manu dzīvi objektīvos faktos un rādītājos, tad tas nav nekāds brīnums, zīdīšana tur ir ziediņi. jau 3.nedēļu katru darbadienu palīgā nāk auklīte. atkal jauna, šoreiz es ceru viņu līdz tam janvārim noturēt lai bērniem mazāka šūpošanās kamēr viņai nesākas pilnas slodzes darbs. un šajās trīs nedēļās četras dienas līdz pusdienlaikam Nr.1 ir bijis dārziņā un pārējās slimoja. slimoja ne tikai viņš - ar dažu dienu intervālu slimi palika visi. nāk zobi. diviem bērniem iznākuši jau seši (6!) bet tie a) nav vienīgie, rēķinu ka nāk vēl kādi kopā seši; b) ne līdz galam. zāles bija jādod nedēļu. vienam piecas dienas 3xd divi dažādi medikamenti, pārējiem diviem divi divreizdienā, viens trīsreiz (pēc humera un deguna atsūkšanas) un divi pa vienai reizei. katram. celšanos naktī kad kādam vairs nenāk miegs un jānāk gulēt lielajā istabā uz dīvāna es vairs neskaitu. kopš pagājušās trešdienas ārā no mājas esmu bijusi trīs reizes. visas trīs pie ārstiem ar vismaz vienu bērnu līdz. ir jau arī labais - ir bijuši gardi ēdieni, ir bijuši laiski rīti kad es varu pagulēt divas stundiņas ilgāk! bet es esmu ļoti nogurusi. visvairāk morāli

un tagad man jāieliek uz grīdas aizmigušais bērns gultā un jāizmazgā pods, virtuves grīda un vēlams arī jāizsūc vismaz koridors