Man viens klasesbiedrs nomira jau uzreiz pēc vidusskolas, lai gan tas kaut kā nepiereģistrējās; tādā vecumā neviens netic, ka var nomirt, un tā šķita kaut kāda neiedomājama sakritība, one in a million.

Tagad ir aktuālāk. Pirms pāris gadiem nomira pēcvidusskolas draugs. Šitā gadsimta pašā sākumā bijām labos draugos, bieži dzērām alu un muldējām par visādām augsti kultūrālām lietām, par kādām nu knapi divdesmitgadīgi jaunieši mēdz runāt. Pēc tam kaut kā intereses pabīdījās citādi, es pamazām kļuvu par sellautu, viņš palika autentisks līdz galam un ņēma un nodzērās.

Uz bērēm nebiju, jo neviens man par viņām nepateica -- visi pārējie tā laika cīņubiedri arī bija kļuvuši par tiem rātnajiem, rēnajiem un pārtikušajiem. Bet (un es saprotu, es te attaisnoju pats savas izvēles) tā šķiet veiksmīgāka alternātīva par nodzeršanos.