ziniet ir tie fotoalbumi ar bildēm no ceļojumiem, par kuriem te cibā kāds čortojās ka nezin priekš kam (kakova hrena) tie domāti? tad nu lūk, no šodienas es to zinu. man bija pārpasualīga, teju transcendentāla pieredze. iespējams, ka atvērās vai aizvērās geštalts /nekad neatceros kurš no abiem ir tas labais un pareizais/. biju es uz sejas masāžu. pirmo reizi mūžā, gribu vēl un katru dienu. mājās pie pensionētas kosmetoloģes (jo mātei pazīstama). notīrīja, paglaimoja un tad ar kumelīšu eļļu (tā smaržo manas bērnības vasaras) plikšķināja un plakšķināja un braucīja un apļoja. paspieda punktus (tu esi ļoti mierīga. kā tāda liela straume. nepavisam neesi psiha /šeit gan man sanāca smiekli/ viņa teica), izmasēja plaukstas unn tad mēs gājām iedzert kafiju. viesistabā. no porcelāna tasītēm. ar sarkanu kārtainu tortīti, sagrieztiem āboliem un vīnogām un lietuviešu apelsīnu liķieri. pilnīgam krāšņumam viņa uzlika šlāgerus bez vārdiem, biezu ceļojumu albūmu ar skatiem no Vācijas un Bavārijas un stāstīja par padzīvojušu cilvēku mīlas dzīvi. daudz šikāk (un pikantāk) nekā krutākajos Rīgas salonos*

ja tā bija stratēģija, tā ir pilnīgi attaisnojusies. es ne vien gribu pie viņas pumpas spiest pēc kādiem 2 mēness cikliem dilstošā mēnesī, bet arī uz sejas masāžas kursu. un gribu ieteikt katrai savai draudzenei kas kaut reizi gadā parādās mazpilsētā. visas ārzemnieces ieskaitot. vēl jau gan visi āža ragi (sausie pleķi) var izlīst, bet diez vai izlīdīs. es pārdzīvoju (un izbaudīju) pat divas dažādas sejas maskas!

*neaizvainojaties, lūdzu, es vienkārši neevienā Tādā Salonā neesmu bijusi