daudzi man prasa kā es tieku galā. pareizā atbilde ir ES netieku. mums ļoti daudz palīdz G_V mamma izvedot J.pastaigās pāris reižu nedēļā. mana māte vismaz vienu darbadienu arī ir pieejama. divas nedēļas, kad nebija palīdzības no malas, bija auklīte. bet arī tās 7h lai gan ir daudz un atspaids, tomēr nav pietiekami. ļoti daudz iesaistās G_Vīrs. naktī ceļas, samaina to bērnu, kas guļ man blakus pret to, kurš skaļi raud jo jābaro, maina pamperus, gatavo ēst (karbonādes viņam sanāk izcilas, kotletes ļoti garšīgas), uzsilda vakariņas, vakaros izved pastaigā 'lielo' bērnu. esmu iemācījusies vēl vairāk atspringt uz dažādām 'obligātām' lietām un vēl vairāk multitāskot. nu tur ēdienreizes laikā vārīt pusdienas, piekārtot virtuvi, uzslaucīt grīdu, mazgāt traukus, apliet puķes, respektīvi kritisku skatienu paskatīties riņķī un izlemt kuru mazu darbiņu varu paspēt un ko man gribas/riebtos mazāk tajā mirklī izdarīt. tikai ēst un pļāpāt ar junioru ir greznība, bet dažreiz atļaujos arī to. protams, dažreiz nomazgājas tikai divi trauki vai sakopjas puse plīts, bet arī tas nav slikti. tieši tāpat vannasistabā: izlietni var izmazgāt kamēr bērns sēž vannā vai tīra zobus, grīdu mitri uzkopt arī tāpat. vispār daudzos mājas darbus cenšos sadalīt pa posmiem: veļu vispirms sašķiro vai daļu sakrāj veļasmašīnā. pielādē, kad ir iespēja palaiž, kad ir iespēja, izkrāmē, kad ir iespēja - izkar. dažreiz stāv mitra bļodā vairākas stundas - nu un?! nekas tai nenotiks. tāpat ar ēst gatavošanu: otro brokastu laikā vai tad, kad pati negribu ēst vai esmu jau paēdusi, sagatavoju traukus, nomazgāju dārzeņus, apcepu gaļu, aizvāru zupu. un pabeidzu kad ir nākamā izdevība. citreiz jau pašai uznāk dusmas par šo sistēmu, ļoti nogurdina tas, ka frikadeļu zupu, ko standartā var izvārīt 25 minūtēs, vāra visu dienu. virtuvi tīra visu dienu u.t.t. bet tas dažreiz ir vienīgais veids kā to padarīt, cenšos neiesprongt un atlaist to 'nav pareizi' 'nevar' un 'kā tad tā'. sanāk jau arī drusku tāds kā vāveres ritenis, bet ko padarīsi. ir tā kā ir. un lai arī nogurdinoši, lielākoties ir forši vai vismaz 'diezgan ok'.
bērnu aprūpē es jau ar pirmo uz daudzām lietā neiespringu. no 'kosmētikas' mums ir ziepes, šķidrās ziepes, bērnu eļļiņa, kokosa eļļa, ausu kociņi, vate, kartupeļu ciete un tīrs ūdentiņš. mitrās salvetes steidzamiem gadījumiem, bet principā tie gadījumi ir ļoti reti un parasti ārpus mājas. bērnus mazgājam vienu reizi nedēļā. ausis, acis, degunu, paduses, dibenu pēc vajadzības un pirmos trīs tikai tad, kad divgadnieka nav klāt. februārī ar visu slimošanu mazgājām divas reizes, kas man liek justies vainīgai lai arī vienkārši nebija tās iespējas, nemot vērā to, kāda mums šeit bija lazarete. principā tās aprūpes lietas, uz kurām es iespringstu ir pavisam dažas: dibeni tiek vēdināti katru dienu visiem, vismaz uz 20 minūtēm, skuķi pliki guļ uz grīdas un rūdās katru dienu vismaz 20 minūtes, bet saulainā dienā saulītē arī pāris stundas, ja ir labi un aizmieg. dibeni pēc vajadzības tiek mazgāti tekošā ūdenī. pārģērbju es tad, kad ir vajadzība ('smuki' un vienādi neskaitās vajadzība. vienādi vispār traucē atcerēties kuram bērnam kādas higiēnas vai aprūpes darbības ir veiktas. a tā - paskaties uz zeķubiksēm un uzreiz skaidrs kurai vitamīni jāiedod, kurai deguns jāizurķē). baroju pēc pieprasījuma. ārā iet kad ir tāda iespēja. labi, ja vienu reizi nedēļā. un kas nekaiš - apvēlušies, mīlēti, apmierināti ar dzīvi