man ir diezgan nepopulārs viedoklis laikam, bet es īsti nesaprotu kādēļ 'ikvienam sabiedrības loceklim jāpasaka paldies šīm ģimenēm, kas velta savu dzīvi [daudziem] bērniem'*. protams, ka ir jauki, ka tev pasaka paldies un kādu labu vārdu. atzinību vispār mēs pārāk reti izsakām, bet kādēļ citiem būtu jājūtas pateicīgiem par to, ka, piemēram, man ir daudz bērnu? 'paldies, ka uztaisīji X nodokļu maksātājus - značit man būs pensija?!' jo ja paskatās tā reāli un pragmatiski uz to kā mums te šajā valstī notiek, es ieskatos savā pasē, nodokļu grāmatiņā, uz to ciparu kāda solās būt pensija manai mātei ar ļoooti lielu stāžu darbos ar sociālajām garantijām un uzreiz šķiet, ka ar trīs bērniem nepietiek. tā pensija būs tik simboliska, ka vajadzētu vismaz vēl vienu pārīti uzražot lai esošajiem sirmās un vecās mātes uzturēšana nebūtu nepanesams finansiālais slogs. tas, ja pieņem, ka katram cilvēkam vispirms ir pienākums nodrošināt sevi, parūpēties par savu izglītību, saviem bērniem un tikai tad vecākiem
* no Māmiņu Kluba video
22. Marts 2017 (10:45)
Da nu. Šis viss izriet no vienas ne tik lielas, cik ļoti agresīvas cilvēku grupas pasaules uzskata, ka visi apkārtējie viņiem kaut ko ir parādā. Kas kuram - tas ir atkarīgs no tā, kā konkrētā grupa sevi konkrētajā gadījumā sevi pašidentificē. Šajā gadījumā daudzbērnu ģimenēm parādā ir tie, kuri daudzbērnu ģimenes nav, citā - melnādainajiem vai ebrejiem visi tie, kuri nav melnādainie vai ebreji vai sievietēm visi tie, kuri sievietes nav. Un tā tālāk. Tā ir tāda mūsdienu sabiedrības liga, ilgi meklējot, vienmēr vari atrast kādu minoritāti, kurai sevi pieskaitīt un pasludināt visus ārpusesošos par tiem, kuri ir kaut ko tev parādā. Vari būt baltādains vīrietis, bet nabadzīgs. Vai velosipēdists. Vai ārpus valsts pārvaldes esošs. Vai pavisam otrādi.