šī bija diezgan leģendāra diena. atšķirīgie uzskati bērnkopībā mani daveda līdz tam, ka es uzgāju gaisā un kliedzu. mums tur izveidojās 'bābiešu situācija' kad noskaidrojās, ka es nejēdzu ar bērnu apieties, jo redz, uz četrām stundām atstāts ar vecvecmammu ne reizi nesaniķojās un kas tad notiks, ja iedos drusku telefonu paspēlēties. un tad vēl māte ielīda pa vidu, ko viņa mani nerespektējot, jo māte taču esmu es un tad es nokliedzos par to, ka nejēdzu gan apieties varbūt, bet man vismaz ir kkādas robežas, nevis konfliktu nav, jo visu laiku bērnam izdabā (un loģiski kad pēkšņi kko neļauj, uzreiz jākliedz ultraskaņā, viss jāmet pa gaisu un sev jākož) un vēl savai mātei par to ka man viss varbūt ir konkrēti zajebala, bet man tiešām nav spēka šobrīd cīkstēties un panākt ka visi dara tā, kā vajag, jo man nav spēka un gājušas viņas abas uz poda, viņām nav problēmu, abām bērni lieli. aizgāju ne gluži durvis aizcirZdama, bet gultā ievēlos dusmīga, tas gan netraucēja aizmigt un drusku pagulēt. galu galā jāsteidz izmantot pēdējās iespējas pasnaust un to nu es šajā vīkendā darīju cītīgi