man esot jākļūst mīlīgākai. un vajag runāt mīlīgākā balstiņā, citādāk es dažreiz ar viņu briesmīgi runājot. aizies pie citas, ko tad es darīšu. un kad es pajautāju vai man tiešām nekas nedrīkst nepatikt, ar visu jāsamierinās un klusi jācieš pasaka 'jā'.
parasti es šito visu laižu gar ausīm, ir citi laiki, ir cita dzīves pieredze. es jau saprotu, ka tas ir labi gribēts. galu galā ir arī skaidrs, ka cilvēkam, kas vienmēr vīriešu dzimumu ir neapzināti uzskatījis par labāku un pārāku un tādēļ viss ir jāpiecieš un jānogludina un ka tikai viss būtu labi un nedodies kkas nebūtu pēc standartiem, bet šorīt kaut kā aizķēra. tik sāpīgi ka jau stundu šņukstu un vēl nav pārgājis
zb vai tad tiešām nevar pafiltrēt to, ko saka, es taču nedrīkstu uztraukties