un ko jūs domājiet par to bērnu iztirgošanu uz ārzemēm?
es nesaprotu ko domāt. noskatījos beidzot to raidījumu (centos jau vairākas dienas). noskatījos, jo man internetos uzskrēja aizkustinošs video par to, kā pāris brauc pakaļ puisēnam, ko adoptēt (Jacob Chen - An Adoption Story jūtūbē var atrast), usā es satiku diezgan daudz ģimeņu, kurās bija adoptēti bērniņi un neko, viņi bija tīri, paēduši, priecīgi. ir jau skaidrs arī tas, ka es esmu naiva un man vienmēr gribas ticēt labajam (absurdi, es zinu, jā) bet uz to jautājumu kā ir labāk - bērnunamā Latvijā, ka tikai savā zemītē; ģimenē, kurā nav labi, ka tikai ar saviem bioloģiskajiem vecākiem vai mīlošā ģimenē kaut arī svešzemnieku. kaut arī viendzimumu (bet nu ok, es laikam neesmu homofobe, ja) es sev iekšēji nevaru atbildēt
skaidrs arī ir tas, ka sistēmā ir caurumi, kas jāaizlāpa, kas laikam būtu ierēdņu (un ne tikai) labās gribas jautājums, bet pārmest to, ka adoptēts un viss, kaut kāda tante kaut kādā iestādē tagad nevar izzināt kas nu tur notiek tomēr laikam ir normāli. tā taču tam vajadzētu būt - ja reiz cilvēks ienāk ģimenē, tad viņš ir tās ģimenes sastāvdaļa. skaidrs jau, ka krietni jāizvērtē tie cilvēki, kas viņu ģimenē uzņems, tādēļ jau tas ir tik garš un grūts process (es tā pieļauju)
Man ar šo radās problēmas, kad izlasīju rakstu par amurikas evangelicals, kas bērnus adoptē jēzus vārdā and not in a good way: http://www.aljazeera.com/indepth/opinio n/2013/05/2013516308692198.html
amurika man nešķiet foršākā valsts, uz kuru adoptēt bērnus no LV. viņi kļūs par republikāņiem, reliģiskajiem fanātiem un visdrīzāk paši sevi nošaus, kad tīrīs kādu no 53 revolveriem, kurus tur mājās priekam.