un tad es vēl palasīju vakar vakarā komentārus pie Ze raksta un kādu laiku rūgti raudāju spilvenā. skaidrs jau, ka es dzīvoju lielā (rozā?) burbulī, bet šī nu tiešām bija pēdējā reize, kad es lasīju komentārus portālā, kas nav ciba. tā kā es lasu ļoti ātri, pirms saprotu, ka negribu lasīt jau uzzinu lietas, ko nekad, nekad nevar atzināt atpakaļ

sabijos - kas gan šī ir par ļaunu ļaunu pasauli, kurā mēs to bēbīti esam laiduši?! no otras puses - ir taču jābūt arī līdzsvaram, kas cits centīsies, ja ne mēs. tikai es gribētu lai sabiedrība (tas ir katrs es) baidītos būt vienaldzīgi un ar to nodarīt pāri, nevis visu laiku, kotadesesjaunekonemanacūkanemanadruvalaipašitiekgalā