nav jau man daudz to grāmatu bērnkopībā, bet tai vienā, kas patīk, izlasīju, ka dialogu veidojot ciktur mēnešu vecumā. nu, tā - ar zilbēm. muļķie cilvēki, es visu laiku domāju, man jau tagad bērniņš visu laiku stāsta jokus un arī dramatiskus gadījumus. ar mīmiku un neapzinātiem žestiem, bet ir nepārprotami skaidrs, kad joks, kad - drāma. dialogi arī mums ir. nav jau ilgas tās sarunas, pēc ēšanas un fiksās snaudas, kamēr izlaiž gaisiņu un neatnāk graži (biksēs, ja tā var teikt), bet tās ir pilnvērtīgas sarunas. visticamāk par to, kā gadījās kārtojot mazās dzīves lielos jautājumus

vissūrāk tas ir tad, ja notiek nakts vidū vai tad, kad man