guilty pleasure

ziniet, ir tāda mūzika (vai skaņdarbi), kuru mākslinieciskā vērtība ir apšaubāma /ja vispār ir/. labi, ja vēl vokāls spēcīgs vai ritms interesants. vai vismaz žanrs nav meinstrīms. un tā mūzika ir tāda, kuru klausoties nedaudz neērti pašam no sevis /atšķirībā no tādas, kuru klausies un viss. un tev pofig, ka skaitās sliktais tonis/

es šodien, piemēram, klausos Grigoriju Ļepsu. neglīts kā krupis, nekas dižs no tās mūzikas nav. tik vien kā vokāls /uh!/

jūsu varianti? esmu pārliecināta, ka katram kas tāds ir