20. Augusts 2014 (07:48)
jūs droši drīkstat man pārmest apšaubāmu gaumi (par to taču vispār nestrīdas), bet ir kaut kas neizsakāmi kairinošs tādā riktīgā kantrī, kur dzied par džekiem ar saulē nosvilušiem sarkaniem kakliem, lieliem braucamajiem (jā, arī traktoriem) nu tur "lay a blanket on the ground kissing and the crickets is the only sound we out of town"* un vispār mīlēšanos pie dabas. jo, ja nu kāds šovasar nepaspēja, tad nākošgad (vai atvasarā) tas ir totāls must-have
*autors, protams, Bleiks Šeltons
(pirmie virsraksti, ziniet, nav nekādi glaimojošie,))
bet robeža starp kantrī un popsu gan mani tagad mulsina, tas ir kantrī, jo deķītis zālē noklāts?)
bet mīlēties tak kā reizi vajadzētu tā, lai tos circeņus un/vai sienāžus un/vai Andrjušu i nepamana,))