Patika Nimfomānes abas daļas, un man vismaz šķita ļoti labi, ka bija abas daļas, jo viena otru papildina un kaut kādā mērā arī pamato.
Melanholija vispār bija kā lēni ritoša rasa pār dvēseli, bet tur lielu lomu spēlēja tas, ka skatījos uz lielā ekrāna, bija nice.
Antikrists man arī ļoti patika. Un Dogvila, un Dejotāja tumsā. Citu neko laikam neesmu vēl redzējusi. Katra filma creepy savā individuālajā veidā, un man ir prieks, ka ir kāds režisors, kurš tā patiešām nopietni pieiet tām lietām un tēmām, kuras ir drusku tabu un drusku sabiedrībā nepieņemtas, jo no tām kaut kādā mērā ir bail - svešādi, slimi cilvēki. Un tad nav brīnums, ka vienmēr viņš saņem pretrunīgas atsauksmes.
Vispār Trīram tā odziņa manā skatījumā ir saistīta ar cilvēka psihes arhetipisko dabu vai vismaz psihes arhetipu nostūriem, daudzās filmās parādās visādas tādas zīmīgas vietas vai tēli - tas pats tilts, zirgs, ūdens, tamlīdzīgi. Un tas, cik vienmēr rodas iespaids, ka viņš patiešām ir nopietni izpratis savu galveno varoņu psiholoģisko pusi, jo stāsts, piemēram, gan Melanholijā, gan Nimfomānē, ir skaisti uzbūvēts uz tā, kāds ir cilvēks pats. Viņš ir izaudzis noteiktos apstākļos un ticis pie noteiktām slimībām vai personības īpašībām/novirzēm, un tad nu filma ir tāds kā personības atspoguļojums. Trīra filmas laikam labi der, lai pārbaudītu savu spēju mīlēt svešādo.
Patika Nimfomānes abas daļas, un man vismaz šķita ļoti labi, ka bija abas daļas, jo viena otru papildina un kaut kādā mērā arī pamato.
Melanholija vispār bija kā lēni ritoša rasa pār dvēseli, bet tur lielu lomu spēlēja tas, ka skatījos uz lielā ekrāna, bija nice.
Antikrists man arī ļoti patika. Un Dogvila, un Dejotāja tumsā. Citu neko laikam neesmu vēl redzējusi. Katra filma creepy savā individuālajā veidā, un man ir prieks, ka ir kāds režisors, kurš tā patiešām nopietni pieiet tām lietām un tēmām, kuras ir drusku tabu un drusku sabiedrībā nepieņemtas, jo no tām kaut kādā mērā ir bail - svešādi, slimi cilvēki. Un tad nav brīnums, ka vienmēr viņš saņem pretrunīgas atsauksmes.
Vispār Trīram tā odziņa manā skatījumā ir saistīta ar cilvēka psihes arhetipisko dabu vai vismaz psihes arhetipu nostūriem, daudzās filmās parādās visādas tādas zīmīgas vietas vai tēli - tas pats tilts, zirgs, ūdens, tamlīdzīgi. Un tas, cik vienmēr rodas iespaids, ka viņš patiešām ir nopietni izpratis savu galveno varoņu psiholoģisko pusi, jo stāsts, piemēram, gan Melanholijā, gan Nimfomānē, ir skaisti uzbūvēts uz tā, kāds ir cilvēks pats. Viņš ir izaudzis noteiktos apstākļos un ticis pie noteiktām slimībām vai personības īpašībām/novirzēm, un tad nu filma ir tāds kā personības atspoguļojums. Trīra filmas laikam labi der, lai pārbaudītu savu spēju mīlēt svešādo.