cilvēks jau pierodot pie visa. nu, šo mēs redzēsim. kaut kā pagaidām nespēju pierast pie domas, ka ar mani (caur mani?) realizējas kas lielāks, pārcilvēcisks, ja gribiet - transcendentāls. kaut kas nedaudz mistisks un noslēpumains, ja tik vien manā dzīvē ir kā nesadarīti darbi, nenomazgāti trauki, viss ļoti prozaisks un triviāls, kas sakrājies krietnā kupenā un draud mani aprīt kā klusa, ļauna lavīna
es neesmu nonākusi spriedzes pilnā trillerī, manā dzīvē nav nekā šausmeņu cienīga, es vēl joprojām kuļos pa melodrāmu (gribētos ticēt) nedaudz virs Lata romāna līmeņa. un labāk ir nedomāt par visām tām fantāzijām, kas mūs pārņem pusaudžu gados (un drusciņ pēc tam) par to, kāda tad īsti būs tā Lielā Dzīve