un vēl es šodien biju zoodārzā (uz tām Ziemas Naktīm). pateikt kvī! nozīmētu nepateikt neko, jeb redzēju milzīgas! rudas! plankumainas žirafes (un to, kā atgremojot kumoss tik jauki uzšļūc pa kaklu augšā līdz pašai mutei) ar smieklīgām astēm. un biezām, samtainām lūpām. un dzeltenīgiem apakšzobiem. un lilīgām mēlēm. redzēju surikātus. tik mazi! tik piemīlīgi! un tur bija 2 mazi surikatu bebīši, kurus cītīgi uzraudzīja un aprūpēja vairākas tantes (un onkuļi?) pēc kārtas (ir tik jauki redzēt, ka komūna/extended family ļoti labi strādā) un vairākkārtēji nesa aiz čupra. melnajam lemuram arī bija mazulis, lielāks, ļoti piemīlīgs. un tur bija melns negantnieks, kas citus raustīja aiz astes un grūstīja un trenkāja. un tur bija brīnišķīgas rajas. un kaķītis. un mežacūkas. un ponijs. un vardītes - gan plastmasīga izskata gan pēc Haribo želejkončām. un varēja dzirdēt vilku gaudojam.
dzirdēju nīlzīrgu trokšņus. kaķu lemuri izdveš ļoti kaķīgas skaņas. un mani ļoti nobiedēja Bolīvijas Asaras naktspērtiķis: viņi tik piemīlīgi, tumšajā ekspozīcijā, ar mazāko mums bija ciešs acu kontakts, es pieliecos tuvāk stiklam lai labāk saskatītu un zvēriņš leca man virsū, ielikās stiklā un es piespiedzu telpu. sabijos
7dien kā vakar?
bet tu redzēji tās košās vardītes?! un plakanās un aprakušās?