par ideāliem
nav jau slikti sastādīt sarakstu. bieži ezotēriskā literatūrā un pašpalīdzības grāmatās ar to iesaka sākt. tikai nezin kādēļ mums šķiet, ka love notiek tikai ar ideālajiem (un tad, kad esam atraduši ideālo kas parasti diemžēl ir apziņas fotošops un tad tu paliec viens ar salauztu sirdi pie sasistas siles un visas pasaules skumjas rod ceļu uz tavu sirdi). tas ir apmēram tas pats kas ar žurnāliem, kas mums iemāca, ka sekss (vai vēl ļaunāk - labs sekss) ir tikai noteiktas svara kategorijas, noteikta ienākuma līmeņa, skaistiem un stilīgiem cilvēkiem
nebiju domājusi ko rakstīt, atbildei uz daudzajiem sarakstiem gribēju ielinkot saiti uz filmu:
https://www.youtube.com/watch?v=XCoXsa2
ja nu kādu ļoti interesē mans personīgais viedoklis, ir arī tāda lieta kā sarakstu evolūcija. ja sākotnēji saraksts bija garš, tad evolucionēja līdz īsākam un kodolīgākam, tad 'galvenais, ka cilvēks labs', tad 'tā lai nebesī', tad 'lai ar viņu kopā es justos ļoti labi' un tagad man nevajag pat tādu. pietiek ar to, ka esmu totāli siha, kas pats par sevi nodrošina zināmu atlasi. th
Kā, kas cits atliek – sasiet savu pašvērtējumu ar attiecību statusu, iesaistīties destruktīvās attiecībās, kur otrs manipulē un čakarē vēl vairāk, jaukt stokholmas sindromu ar mīlestību.. vai nu mums sabiedrībā piemēru trūkst. Tā ka priecājos par katru, kas izvēlas Tavu pieeju.
Tevis aprakstīta kopdzīve man arī ir bijusi, bet, teikšu godīgi, vairs negribu. Ja ģimenes formātā, tad vēl, bet citādi es labāk viena. Un ģimenes formāta iespēju, savukārt, sarežģī fakts, ka neesmu pārliecināta, ka es pati varētu kādu gribēt pietiekami daudz reižu skaitu, lai tas formāts varētu īstenoties. Kas, kopā ar visu augšminēto, atved atpakaļ diskusijas sākumpunktā – resp., ar sarakstiem es varu nenopūlēties :)