Kā, kas cits atliek – sasiet savu pašvērtējumu ar attiecību statusu, iesaistīties destruktīvās attiecībās, kur otrs manipulē un čakarē vēl vairāk, jaukt stokholmas sindromu ar mīlestību.. vai nu mums sabiedrībā piemēru trūkst. Tā ka priecājos par katru, kas izvēlas Tavu pieeju.

Tevis aprakstīta kopdzīve man arī ir bijusi, bet, teikšu godīgi, vairs negribu. Ja ģimenes formātā, tad vēl, bet citādi es labāk viena. Un ģimenes formāta iespēju, savukārt, sarežģī fakts, ka neesmu pārliecināta, ka es pati varētu kādu gribēt pietiekami daudz reižu skaitu, lai tas formāts varētu īstenoties. Kas, kopā ar visu augšminēto, atved atpakaļ diskusijas sākumpunktā – resp., ar sarakstiem es varu nenopūlēties :)