ēdu vakariņās cepeškrāsnī ceptus dārzeņus un prātoju par to, cik brīnišķīgi, ka garšas sajūtas mainās. ļoti ilgu laiku man bija izcili noliedzoša attieksme pret kabačiem /mūsu ģimenē katru gadu tiklīdz sākas sezona, sākas kabaču trakums, kad tie galdā parādās trīsreiz dienā/ sīpolus ēst iemācījos diezgan nesen (vienkārši negaršoja. nevar ne salīdzināt ar ķiplokiem, kurus var ēst vienmēr, jo ņamma). ķirbji gan man vienmēr garšojuši. tas ir, ja ieliek ēdienā, nevis tāpat.
vakariņās bija žāvētas aitas gaļas mednieku desiņas un krāsnī cepti lielos gabalos sagriezti kartupeļi, kabači, sviesta ķirbis un sīpoli. bez garšvielām un sāls, ar kriksīti majonēzes. ēdu un pieķēru sevi pie domas, ka man tā tīrā (kādam varbūt šķistu plikā un pliekanā) dārzeņu garša ļoti garšo