porcelāna lellīte [userpic]

1. Septembris 2013 (23:29)

šodien redzēju filmu par brīnumainu veikaliņu ar Dastinu Hofmanu un Natāliju Portmani. man ļoti patika doma, ka Šekspīra lugā par karali piektā cēliena pašās beigās bija lakonisks "viņš nomira". ka dižākajā dramaturģijas gabalā beigas ir tik vienkāršas, dabiskas un ģeniālas. vēl tur bija daudz kā jauka (iztēlojieties paši - brīnumains rotaļlietu veikals), bet šis kaut ka aizķēra. tā doma par iepriekšparedzamību, nāvi kā dabisku un neizbēgamu dzīves sastāvdaļu
kad man tā stunda pienāks, man droši vien būs žēl, ka mana dzīvē bijis tik maz baudas (bet varbūt es uztraukšos par svarīgākiem transcendentāliem jautājumiem)

Comments

Posted by: ziema ([info]ziema)
Posted at: 2. Septembris 2013, 00:10

Es ļoti ceru, ka man nebūs kā Kroderam.

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 2. Septembris 2013, 15:09

kas tieši?

Posted by: ziema ([info]ziema)
Posted at: 2. Septembris 2013, 15:29

Mūžs pārāk garš, tik ļoti, ka beigās jau apnīk un gaidi atpestīšanu.

Tagad, ja man godīgi jāsaka, vienīgā ir vēlēšanās - kaut es ātrāk aizietu. Kam man šitās mocības vajadzīgas? Kāda jēga? Kā vecam moskvičam: kaut kā kust uz priekšu, bet remontēt nav jēgas. Esmu jau 90 gadus nodzīvojis, un visa nelaime ir tā, ka laikā nepaspēju nomirt. Kārlim Sebrim bija tāds teiciens, ka vecums - tā ir viena liela cūcība. Prieks ir cilvēkiem, kuri paspēj aiziet pirms tās cūcības.

http://www.ir.lv/2012/8/8/smauksanas

3 Lasīt komentārus piebilst