šodien redzēju filmu par brīnumainu veikaliņu ar Dastinu Hofmanu un Natāliju Portmani. man ļoti patika doma, ka Šekspīra lugā par karali piektā cēliena pašās beigās bija lakonisks "viņš nomira". ka dižākajā dramaturģijas gabalā beigas ir tik vienkāršas, dabiskas un ģeniālas. vēl tur bija daudz kā jauka (iztēlojieties paši - brīnumains rotaļlietu veikals), bet šis kaut ka aizķēra. tā doma par iepriekšparedzamību, nāvi kā dabisku un neizbēgamu dzīves sastāvdaļu
kad man tā stunda pienāks, man droši vien būs žēl, ka mana dzīvē bijis tik maz baudas (bet varbūt es uztraukšos par svarīgākiem transcendentāliem jautājumiem)