gribēju pastāstīt par to, kā beidzot atradu senzaudēto prieku, pamērcēju kājas jūrā, skatījos kā vakara saulē kaito (izskatījās tik jauki, ka man pat nebūtu bail pamēģināt), pačubināju trīs zirdziņus (laikam 'bailes' tomēr ir pārāk stiprs apzīmējums šai sakarā), tik daudz darīju un piedzīvoju, ka nebija spēka Aglonai, saplānoju māmiņai godus (jau nevaru sagaidīt visu to cepšanu, vārīšanu un griešanu, jo man sanāks lieliski. es būšu lieliska goda saimniece), sāku lasīt Džulī un Džūlija (totāls monamūrs, jācer ka kāds uzdāvinās), Elizabeth David's Christmas (lieliska pavārgrāmata. brīnišķīga valoda, lakoniskas fotogrāfijas. jāpriecājas par humpalām, kur tādas met pakaļ)
beidzot jūtos atkopusies (un normāla) pēc semestra beigu, sesijas un darba katorgas ārprāta. ironiski, jo drīz atkal sāksies
mani pārņēmis konditora neprāts, nespēju nociesties līdz nākošajam gardajam cepienam, aiz stūra jau uzglūn burku pildīšanas neprāts (šodien mazgāju gurķīšus, plūmes beidzot nogatavojušās un sāk spiest sirdsapziņu, vakara gaiss smaržo citādāk, rītos jūtamas kautrīgas skumjas? ilgas?
ir tik daudz kā laba, ko pastāstīt, bet es klausos fun we are young akustisko versiju un cīkstos ar satriecošo atklāsmi, ka šoreiz tiešām viena es nepārziemošu
sirsniņa sāp. pavisam burtiski