garīgais: smīnīgs
krāsoju matus niecīgā kokvilnas naktskreklā. ne gluži piedauzīgā, bet ļoti pieguļošā, nepiedienīgi īsā (knapi piesedz pēcpusi) un ar neizmazgājamiem traipiem. mīļš un ērts bezgala, bet skata nekāda. tā nu es eju uz istabu koferī izrakt ko velkamu (skapja nav, visas drēbes koferī. tās kas nemētājas apkārt un nerada bardaku, protams) un gandrīz ķēru sirdstrieku: pa atvērtajām balkona durvīm redzu pret mani pagrieztu puskailu vīrieša muguru. protams, ka palaidu kliedzienu. piektais stāvs taču, mēs mājās vienas un te kaut kādi pliki veči lien uz MANA (!) balkona
pēcāk pieķēru viņu blenžam uz manu krūti. būtu nevietā klaigāt, lamāties un apsaukāt par šovinistu cūku un seksistu. jo vairāk tādēļ, ka izsalkusi pētīju viņa torsu
VIŅŠ TO KRĀSOJA!!!1 (nu, kamēr nokrāsoja. mums te māju renovē) dialogs bija apmēram šāds:
-AAAk! Mans! Dievs! /pēkšņi, ne ļoti skaļi. gandrīz izmet no rokām kas nu tur bija/
viņš tā lēni pagriežoties -Vai nu tik traki, ka jākliedz?!
es tāda - Piektais stāvs taču!