20. Maijs 2013 (00:33)
svaigā gaisā riktīgi norukājos. ēdu arī, bet kusu kā svece. šodien saēdos (daudz) visādas gaļiņas un pirmo reizi pa ilgiem laikiem redzēju sevi spogulī visu. zemīt, atveries, jeb piešķiriet man garo peldkostīmu ar rišām ap kaklu, plaukstām un pēdām. vēlams slaidinošu un optiski izlīdzinošu
toties mamma atkal kaut ko sāka runāt par to, cik es smukiņa. 'tā ir seja' pie sevis bēdīgi nodomāju, rūpīgi uzskaitot visas nesenās apdegšanas sekas, no decembra kārtīgi nesadzijušās kaķa nagu rētas, apdauzītos ceļgalus, slāņaino ādu un pigmentācijas plankumus
es tak jums saku, tās bābas ir trakas. mūždien visādas problēmas jāizdomā. dzīvoju es laimīgi spogulī neskatoties. biju i skaista i apmierināta. kāds velns mani dīdīja īsti nesaprotu
es parasti uz sevi skatos 'nekas nav noķellēts-drēbes puslīdz ok-krūteža nav pārāk atklāta-mati jāizķemmē-un laižam' kategorijās. nevis estētiskos 'cik tieši skaista 10 punktu skalā es esmu? vai esmu pietiekoši tieva?' jautājumos. tā, ka pieņem sevi tādu, kāds esi, jo vienmēr būs skaistākas, vienmēr būs gudrākas, vienmēr būs asprātīgākas/seksīgākas/emocionāli noturīgākas/uz pusi tievākas/par 15 kg vieglākas etc. tikai šodien tas viss kaut kā nosauca rupjā vārdā