katru gadu pēc Lielā gavēņa (burtiski - uzreiz pēc pirmās svētku mises) ar māmiņu kāpjam mašīnā, skrienam uz veikalu pirkties gaļu un braucam uz parku piknikot pie skaista Lielupes līkuma ar skatu uz Jumpravmuižas dolomīta atsegumiem, ēdam senu retu koku pavēnī milzīgā vizbulīšu pļavā Bornsmindes tornītim skumīgi vērojot un pļāpājam par to pašu neko. šogad Lieldienās bija auksts, pikniks izpalika, bet šovakar sāku dīdīties, jo krokusi taču ir, tātad parkā jau! ir! jābūt! vizbuļiem-ziliem un baltiem! turklāt drīz taču pareizticīgo Lieldienas!
tas parks ir burvīgs - veci dendroloģiskie stādījumi, gauži apskretusi neogotika (šis reāli lauž manu sirdi, ja vien atrastos lieks ļimons-pusotrs, jo tas tornītis, jo tie smaidīgie naivie lauvas, jo nu jo), brūnas pērnās lapas, krokusi un vizbulīšu lauks. vienu gadu mums lietišķi piebiedrojās (uz to laiku, kamēr vēl bija dabīgās desu ādiņas un kūpināti kauliņi) tapiņa - tāda samtaina melna sardelīte takšu ausīm - pagalam mīlīga, kamēr viss nebeidzās
gandrīz vai jābrauc rīt mājās pikniku pieprasīt