tā nav bieži (un labi, ka tā), ka daži cilvēki uz mani atstāj tik spēcīgu iespaidu, ka es varētu kā tāda svaigi izrullēta mīkla paklāties zem viņu kājām, cik ļoti man gribētos ar viņiem draudzēties. tādā absurdā kucēna padevība tvert katru vārdu no lūpām, vēl pirms izskanējis, izklausīties visus viņa/viņas viedokļus un nekad nestrīdēties.
tikai tam ar draudzību patiesībā nav nekāda sakara, jo tā ir pilnīgi brīvprātīga padarīšana, nav vajadzības un nedrīkst uzbāzties, katram vajag atstāt arī nedaudz vietas, kur elpot. tā jau nav arī īsta draudzība, ja tu esi tik pārņemts, ka nespēj un baidies ko teikt, nav vietas tavam viedoklim, jo tas ir tik nevērtīgs. līdz ar to izpaliek sarunas, diskusijas un strīdi, izpaliek kopīga smiešanās un no draudzības tur nav ne smakas
jocīgi, ka tam nav nekādas īstas saistības ar iekāri vai seksuālu spriedzi (dažreiz, bet ne vienmēr), tie var būt abu dzimumu pārstāvji, tam nav nekādas saistības ar konkrētu jomu vai vecuma grupu. tā gadās un viss. un tad tu staigā tāds nelaimīgs un gaidi, kad tevi iecels saulītē

jums arī tā ir?