izlasīju, ka naudas trūkuma dēļ audiogrāmatas neredzīgo lasīšanai ierunā bibliotekāri (gan tikai virsrakstu tēvēnetā) un man radās jauka doma. ka tie cilvēki, kuri nevar lasīt jo ir vājredzīgi vai neredz vispār būtu jāiepazīstina ar kolosālām grāmatām. tā, ka katrs, kuram ir brīvāks laiks un mikrofons varētu skaļi lasīt un ierakstīt tieši savu mīļāko grāmatu. pēc tam, protams, varētu arī ierakstīt diskos, bet tur prasās finansējuma, bet kaut vai uzlikt kādā mājaslapā, kurā var nokačāt un klausīties vai to darīt tiešsaistē. man gan nepatīk kā skan mana balss ierakstos vai mikrofonā, bet es būtu ļoti priecīga, ja vairāk cilvēku zinātu tādu grāmatu "Stāsts par Hodžu Nasredinu", "Mana ģimene un citi zvēri", "Vējš vītolos" un Tūves Jānsones mumintroļļu sēriju. un "Ronju - laupītāja meitu" un vel dažas citas. tur jau nekā nevar darīt, ka manas mīļākās grāmatas ir vai nu skarbas dikumentālas vai bērnu grāmatas vai stāsti par dabu. kā klasificēt Hodžu Nasredinu man nav skaidrs
ar kuru grāmatu tu gribētu iepazīstināt pēc iespējas vairāk cilvēku (pat ja tas nozīmētu skaļi lasīt mazā mikrofonā)?
normāla pilsoniskā iniciatīva, būtu vairāk brīva laika, meklētu domubiedrus un ceptu augšā
Man tomēr šķiet, ka profesionāļiem jāierunā vai kaut kā ļoti personīgi - kādam īpašam cilvēkam kā grāmatā/filmā "The Reader".
Pati nesaņemtos, bet gribētu, lai kāds ierunā Garī "Gaisa pūķus" "Ardievu, Garij Kūper" un "Solījumu rītausumā" - tur ir tāda īpaša, gaiši ironiska sapratne par būtisko.