par izsamišanu

nekas jau traģisks, bet es jau otro nedēļu mēginu Kaut Ko izdarīt, lai nonāktu pie secinājumiem un visi būtu laimīgi. katru darbadienu laboratorijā un daudz laika sēžot pie kompja/materiāliem un meklējot kaut ko, pie kā pieķerties. līdz šim rezultāti bijuši apšaubāmi. turklāt aiz bezspēcības, niknuma uz sevi un pasaules netaisnību apraudājos kabinetā, kurā gar seju gramstīties nedrīkst. tas gan neko īpašu nav devis. šodien savu panācu tādēļ, ka pasniedzējs saprata, ka mierā nelikšos, kamēr nebūšu vismaz kaut ko lietas labā izdarījusi. vai nu apžēlojās, vai baidījās ka tāpat kā trešdien izplūdīšu asarās, bet ļāva izdarīt šo to, kas Kaut Kā noskaidrošanu ātrāku diez vai darīs. man ir diezgan lielas aizdomas, ka visa šī ņemšanās un bakstīšanās ar praktiskajām lietām šajā gadījumā rupji un latviski runājot ir 'dirsā darbs un materiāls', ka man ir jākustina mazās pelēkās šūniņas, jāpārrok kopētās lapas uz kurām jau slikti metas skatoties vien. internets arī diži nepalīdz. šis sūds (Kaut Kas) man neļauj mierīgi koncentrēties jebkam citam, apjomīgākam kaut tai pašai autoskolai. tas ir kaut kāds apburtais loks.
vistrakākā ir tā bezspēcība. es nemitīgi ieguldu savu enerģiju, intelektu un brīvo laiku un neko nedabūju pretī. un tas ir visbriesmīgākais, jo tā notiek ļoti reti

tādēļ tā vietā lai pārdzīvotu šobrīd dzeru Apinīti. vienos dienā. darbadienā. diennakts gaišajā laikā