Piecēlos un izgāju pa durvīm. Nevaru teikt, ka atpakaļ neskatoties - uzmetu aci gan. Nevaru teikt, ka mantiņas sakrāmēju tik ātri, cik sākumā šķita, ka izdosies. Saistības, šķiet, bijušas mazliet stiprākas, kā domāju, tomēr - kas jādara - jādara. Žēl, ka skaistums, kura pietrūks, bijusi tikai virspuse, kam patiesībā gandrīz nemaz nav seguma. Mākslīgs meikaps ar vien retām "skaistums-staro-no-iekšām" pazīmēm. Cilvēki, kas melo sev. Cilvēki, kam patiesībā rūp tikai kopējā masa nevis indivīdi.
Man šķiet, manī beidzot sāk atgriezties emocijas un spēja tās just. Šodien raudāju pirmo reizi pēdējā gada laikā. Interesanti un ļoti patīkami ir atkal just. Raudot dvēsele harmonizējas, domas nostājas savās vietās, miers un līdzsvars atgriežas.
Ievads beigu nodaļai.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}