|
|
Ceturtdiena, 12. Mar 2009, 10:18
Esmu aizgājusi uz treniņu vien trīs reizes, bet jau šķiet, ka vairs neesmu resna. Nu pirmā reize bija šausmīga - nācās saprast, ka sen vairs nevaru uzlēkt ne uz pusi tik augstu kā atmiņā palicis, aizskriet ne par trešdaļu tik tālu, pretī spogulis, kas konstanti norāda uz fakta klātbūtni - FUI! Vakar biju trešo reizi un pat pamanījos iekļūt "ātrajā" nevis tizleņu grupā vairs. Un prieks par to, prieks, ka ķermenim nevajag pārāk ilgu laiku, lai atcerētos, ko īsti nozīmē "kustēties". Un man ir divas papildus motivācijas nodarbību apmeklēšanai: pirmkārt, mana kaimiņiene - viena otrai neļaujam slinkot un ejam kopā. Pirmās divas nodarbības tikai tādēļ tika apmeklētas, ka viena otru izbakstījām no mājas. Pie trešās reizes jau vairs jautājumu par iešanu nebija. Otrkārt - esmu iemīlējusies savā deju skolotājā. Nu labi. Ne iemīlējusies, bet no viņas staro kaut kas tāds, kas manī izsauc mūru sagruvumu tādā pakāpē, ka es gandrīz raudu. Viņas starojumā ir kaut kas tik plašs, skaists, mīlošs, ka es to vēl neaptveru. Viņa ir pirmais cilvēks, kura klātbūtnē es jūtos pasargāta, dabiska, mīlēta un drošībā, kaut arī viņa neko īpašu nedara, vien vada deju nodarbības. Piektdiena, 13. Mar 2009, 10:00
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) prtg
mhm, laikam jau ir gan (viens no diviem, vai abi kopā) Piektdiena, 13. Mar 2009, 10:13
nenormaaliigaa
bezgala loģisks secinājums :D vēl gan teorētiski ir trešais variants - sagadīšanās. Piektdiena, 13. Mar 2009, 10:53
prtg
Nenoliedzami: 99.9999999999999999999999999999999999999 999999% visu notikumu piemīt gadījuma raksturs. Cilvēka apzinātās darbības visuma mērogos ir ļoti niecīgs lielums. Interesanti, ka uz šī gadījuma notikumu fona (un uz tās rēķina) tai tomēr var būt tik liela ietekme, kas tikai norāda uz ikkatras patiesi apzinātas darbības lielo nozīmīgumu. Piektdiena, 13. Mar 2009, 11:10
nenormaaliigaa
Nu apzināta darbība šeit noteikti nebija, bet par to "gadījuma raksturu" kā tādu - man vienkārši ir cits koncepts un, teiksim tā, zināšanas/sajūta, respektīvi - es dzīvoju ar apziņu, ka sagadīšanās neeksistē. Lietas nenotiek bezjēdzīgi, sagadīšanās pēc un tās pieminēšana no manas puses bija tikai ironija. :) Mūsu apzināta darbība tā nebija, bet tas nenozīmē, ka tā nevarēja būt kāda cita apzināti veidota situācija, kurā mums tika dota šāda loma. btw - piekrītu par to "apzinātas darbības lielo nozīmīgumu". Piektdiena, 13. Mar 2009, 11:44
prtg
Jā. Piekrītu Tev arī par apzināti veidotu situāciju, bet mans uzskats ir tāds, ka tādas attiecas tikai(!) uz tiem, kas dzīvo apzināti, un tā ir neredzamā pasaule, kuru mēs reizēm gan sajūtam. Es, piemēram, vakar no rīta ļoti skaidri sajutu, ka šī diena man būs ļoti nozīmīga un reizē to, ka vēl nezinu kādā tieši ziņā. Šādas atklāsmes ļoti saviļņo un reizē vairo prieku, jo zini, ka ja vēlies, tad katrai dienai ir iespējams jēgpilnuma(?) potenciāls. Jo apzinātāk cilvēks dzīvo, jo lielākā mērā viņš izkļūst no tiem 99.9.. procentiem (kas savā neaptverami lielajā gadījumu rakstura notikumu mijiedarbības okeānā (kurā veidojas stabilas izkliedētās varbūtības kopas un kas pats sevī lēnām vienlaikus rada entropiju (nedzīvā daba) plūc etropijas augļus un caur kļūdām un pielāgošanos virza evolūciju (dzīvā daba), un pieņem mērķtiecīgus lēmumus (apzinātā daba)) un lielākā mērā nosliecas uz virzītu notikumu scenāriju un evolucionē sakaņā ar savu brīvo gribu un izdarītajām izvēlēm. Piektdiena, 13. Mar 2009, 11:51
prtg
t.i. es runāju kā reiz par šo "apzināto dabu", kas gan var darboties gan kā nedzīvā gan kā dzīvā, gan šķirti un darīt to arī vienlaiīgi, vai ātri pārslēdzoties starp šīem stāvokļiem. Programmēt "apzināto dabu" uz dzīvi, kas izpaužas kā mehāniski refleksīvas apziņas reakcijas ir, manuprāt, smagākais iespējamais noziegums Visumā. Saku to tikai kā novērotājs, ne kā tiesnesis. Taču dzīve spoguļos drīz beigsies, zinu to droši. Piektdiena, 13. Mar 2009, 12:19
nenormaaliigaa
Jā. Jā. Jā. Paldies Dievam par tādu radību kā Tu! Piektdiena, 13. Mar 2009, 12:34
prtg
abpusēji |