Svētdiena, 18. Jan 2009, 02:47

Ziniet, kā man nekad nav bijis? Tādas īstas, fiziski izpaustas vecāku mīlestības. Skaidrs, ka viņi mani mīl, es viņus arī, bet tāda lieta kā apskāvieni manā ģimenē ir retums. Es esmu audzināta stipra un lepna. Par karotāju. Par uzvarētāju. Bez žēlastības, ar teroru. Svarīgs ir bijis rezultāts nevis process. Un jo augstāki rezultāti, jo labāk. Zemāk par labāko nav akceptējami. Zelta būris. Zelta. Bet tomēr - būris.

Man ir veicies - esmu tikus vaļā no rāmjiem. Man ir vēl vairāk veicies - mani vecāki ir bijuši gana spējīgi lauzt daļu savu rāmju, redzot, ka es esmu ārpus viņu kontroles. Tagad pienācis laiks lauzt viņu rāmjus attiecībā uz sevi. Es iemācīšu viņiem mīlēt!

Pirmo reizi mūžā es ielikšu galvu mātei klēpī un ļaušu viņai sevi mīlēt! Viņa jau SEN! ir to pelnījusi! Un tad es ķeršos klāt grūtākajam - savam tēvam, no kura esmu mantojusi visas lauztās īpašības - lepnumu, iedomību, paštaisnumu un vēl šo to. Es ļaušu viņam sākt sevi mīlēt. Sevi un mani. Viņš jau SEN! to ir pelnījis!

Es aizmigšu savu vecāku apskāvienos. Mēs visi to jau SEN! esam pelnījuši!
 ir doma | 45 raksta

Svētdiena, 18. Jan 2009, 13:56
[info]nenormaaliigaa

Arī. Bet tādā veidā to dod tikai ļoti īpašiem cilvēkiem.
Es neesmu Tava īpašā ;)
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Svētdiena, 18. Jan 2009, 13:58
[info]nulle

ak, es nepadomāju par tādiem sīkumiem :)
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Svētdiena, 18. Jan 2009, 14:08
[info]nenormaaliigaa

Labi, ka Tev esmu es, kas padomāja, citādāk vēl iekultos ķezā :P
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Svētdiena, 18. Jan 2009, 14:30
[info]nulle

kāpēc ķezā, ir taču aizsarglīdzekļi
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Svētdiena, 18. Jan 2009, 15:17
[info]psihs

:D
Iepriekšējais - Atbildēt